Ideālā dzemdību scenārijā pirmo stundu vai pat divas pēc mazuļa nākšanas pasaulē māte un bērns pavada kopā, un šis laiks tiek saukts par “zelta stundu”. Pētījumi vēsta, ka šajā laikā āda–āda kontakts mazulim un mammai ir ļoti nozīmīgs veiksmīgas zīdīšanas uzsākšanai, ja māte izvēlas zīdīt mazuli pati, un savstarpējās emocionālās saiknes veidošanai. Vēl pie ieguvumiem pieskaitāms tas, ka āda–āda kontakts jau uzreiz pēc dzimšanas palīdz mazulim vieglāk iejusties jaunajā pasaulē.

Kontakta veidošanos veicina vairāku faktoru kopums: mammas balss un sirdspukstu skaņa, acu kontakts (jaundzimušais gan vēl skaidri neredz), pieskāriens jeb āda–āda kontakts, kas notiek zīdīšanas procesa laikā, kā arī mazuļa apskaušana, aijāšana vai masēšana. Tāpat nozīmīgi ir arī augļūdeņi uz mazuļa un mammas rokām, kas atgādina par pazīstamo vidi iekšpus vēdera. Tie stipri smaržo un sniedz mierinājumu jaundzimušajam, tāpēc pirmajā stundā droši var nesteigties ar mazuļa mazgāšanu, viņam ķermeņa šķidrumi netraucē.

Saprotamu iemeslu dēļ par šo tematu reti tiek runāts, taču aptaujas vēsta, ka dažādos grūtniecības laikos ar to sastopas pat katra ceturtā sieviete. Latvijas likumdošana paredz, ka, ja bērns ir dzimis pēc 22. grūtniecības nedēļas, viņš ir jāreģistrē, un vecākiem tiek izsniegta dzimšanas un arī miršanas apliecība. Ja ir tāda vēlme, ir iespējams viņu legāli apbedīt un pienācīgi atvadīties. Ja bērns ir dzimis pirms 22. nedēļas, situācija ir sarežģītāka, taču vecāku vēlmes tiek ņemtas vērā. Vēl sarežģītāk ir ar emocijām, kas rodas pēc bērna nāves, tādēļ turpmāk ir apkopota informācija par to, kur meklēt palīdzību un gūt atbalstu.

Sērošana par bērna aiziešanu jebkurā viņa vecumā, arī 4, 8, 12 grūtniecības nedēļās, ir normāls, dabisks un nepieciešams process it visu iesaistīto, tai skaitā bērna tēva, māsu, brāļu, vecvecāku un citu cilvēku psihiskajai veselībai. Neizsērotas sēras var ietekmēt gan sievietes, gan vīrieša fizisko un psihisko veselību. Tāpat tās var radīt problēmas, kas saistītas ar esošiem vai nākamiem bērniem – izraisīt bailes un trauksmi, esot kopā ar veseliem bērniem, radīt grūtības nākamā bērna ieņemšanā, traucēt grūtniecības fizisku un emocionālu norisi, dzimšanas procesu un radīt arī pēcdzemdību pārdzīvojumus.

Sēras katram var izpausties atšķirīgi, taču kopumā sērot nozīmē runāt, raudāt, dalīties pārdzīvojumos, iet cauri šīm sarežģītajām izjūtām, saucot tās vārdā. Jo vairāk tiek runāts, atklāts un jo vairāk ir iespēja izdzīvot sēras drīz pēc zaudējuma, jo psihei ir vieglāk tikt ar tām galā. Drīz pēc bērna nāves emocionālās rētas dziedē tieši cilvēciskais atbalsts– uzklausīšana, pieņemšana, ķermenisks pieskāriens, un šim cilvēkam nav obligāti jābūt profesionālim. Ja zaudējums ir senāks, tad jau, iespējams, ir vērts to pārstrādāt ar profesionāļa palīdzību.

Profesionāls atbalsts – vecmāte, dūla, PEP mamma, psihologs, garīdznieks vai psihoterapeits. Šie cilvēki pārzina sērošanas procesu un mācēs uzklausīt. Protams, dažreiz emocionālu un praktisku atbalstu sniegs arī aprūpes personāls, kas ir strādājis ar sievieti dzemdību iestādē vai slimnīcā, taču ne vienmēr šie darbinieki ir kvalificēti vai spējīgi šādu palīdzību sniegt. Informatīvs atbalsts – šeit ieskaitāmas gan grāmatas, gan biedrības, kas specializējušās tieši palīdzības sniegšanā vecākiem, gan vecāku diskusiju forumi.

Ritualizēta darbība – ar to saprotama tāda darbība, kas ir vecākiem nozīmīga un palīdz tikt galā ar pārdzīvojumu. Piemēram, koka iestādīšana, piemiņas lietu sadedzināšana, ziedojums mirušā bērniņa vārdā, brīvprātīgais darbs, svecītes aizdedzināšana noteiktā datumā.

Ļoti būtiski padarīt šo aizgājušo bērnu par "reālu”. Ja vien iespējams, vecākiem būtu jāizmanto izdevība viņu redzēt, lai atvadītos. Miruša bērna satikšana, protams, prasa lielu drosmi, kā arī sabiedrībā pastāv mīts, ka būs vieglāk izsērot, ja vecāki bērnu nebūs redzējuši, taču psiholoģiski bieži vien ir tieši otrādi. Vārda došana, ja ir zināms bērna dzimums, pieskaršanās viņam un, iespējams, pat aprūpe – pirmo un pēdējo reizi dzīvē nomazgāt, saģērbt – tas viss palīdz sēru procesā. Ja vien tas ir iespējams, palīdzēs arī tas, ja vecākiem paliks kādas piemiņas lietas – fotogrāfija, matu šķipsna, grūtniecības testa rezultāts, plaukstas un pēdiņas nospiedums un tamlīdzīgi.

Tuvinieku atbalsts – tieši līdzcilvēki var būt visvairāk ieinteresēti atbalsta sniegšanā, taču jautājums, vai un kādā formā vecāki vēlas to saņemt. Tālāk informācijai apkopots dažu vecāku teiktais par to, kas ir vai nav palīdzējis šajā laikā. Jāatzīmē, ka bieži šie apgalvojumi savstarpēji konfliktē, tādēļ ir individuāli jājautā un jāatrod konkrētajiem vecākiem noderīgais:

• uzreiz pēc notikuma tuvinieku apziņošanu uzticēt kādam citam;
• sarunas sākumā pateikt, ka nevēlas runāt par zaudējumu;
• sarunas sākumā pateikt, ka vēlas, lai par bērnu runā un nekautrējas ko vaicāt;
• pajautāt, kā viņi jūtas saistībā ar bērniņa nāvi, nevis gaidīt, kad viņi paši to pieminēs;
• iesākumā radus un draugus satikt vien uz īsu pastaigu ārpus mājām;
• palūgt salikt bērniņa lietas kastēs un uz kādu laiku noglabāt citur;
• palīdzēt pārdot vai ziedot bērnam sagādāto;
• pie durvīm atvest ēdienu un pašam doties prom;
• uzklausīt, nepiedāvājot ieteikumus, īpaši, ja pašam nav līdzīgas pieredzes;
• piedāvāt pastāstīt par savu pieredzi, ja kas līdzīgs ir piedzīvots;
• nestāstīt savu pieredzi, nesalīdzināt un nepadarīt to par kāda cita notikumu;
• vēlreiz atgādināt, ka tā nav viņu vaina un viņi visu darīja pareizi;
• neteikt, ka viss būs labi un lai dzīvo tālāk;
• atcerēties bērna vārdu un paredzamo dzimšanas datumu;
• ļaut vecākiem dusmoties vai bēdāties un vienkārši uzklausīt;
• atvest gardumus un vienkārši apskaut, bez runāšanās;
• nerunāt par savu grūtniecību un vai bērniem;
• teikt: “Es nezinu, ko teikt. Nespēju iedomāties, kam tu ej cauri. Man ir ļoti žēl.”
• nelietot vārdu “vismaz”, piemēram: “Vismaz tas notika ātri. Vismaz
• nebija slims. Vismaz jūs esat jauni. Vismaz jums ir otrs. Vismaz tu vari palikt stāvoklī.”
• vienkārši izdarīt kaut ko jauku, nevis teikt, lai padod ziņu, ja ko vajag.

Dzemdību ierosināšana, saukta arī par dzemdību indukciju, ir kaut kas pavisam cits nekā dzemdību stimulācija. Ierosināšanu veic tad, kad dzemdības vēl nav sākušās. Tas ir dzemdes kontrakciju ierosināšanas process, kā rezultātā notiek dzemdes kakla saīsināšanās, atvēršanās un dzemdību darbības attīstīšanās.

Turpmāk par to, ar kādām metodēm dzemdības mēdz ierosināt un ko iespējams darīt mājas apstākļos. Te jāņem vērā, ka ierosināšana stacionārā vienmēr notiks stingrā mediķu uzraudzībā un tas aizņems laiku, tādēļ grūtniecei būs iespēja laicīgi uzzināt par visiem riskiem, kas var rasties, veicot vai neveicot piedāvātās manipulācijas. Ja mediķi nestāsta par riskiem, ieguvumiem un alternatīvām, tad sievietes pašas uzdevums ir to pajautāt. Te atkal jāuzsver, cik svarīga ir iepriekšējā sagatavošanās dzemdībām, pašai iegūstot informāciju par dažādām metodēm. Attiecībā uz dzemdību ierosināšanu mājas apstākļos jāatzīmē, ka jebkādi mēģinājumi ir jāsaskaņo ar savu vecmāti vai ārstu, jo kāds no veidiem var būt individuāli nepiemērots. Dzemdību ierosināšanu veic tikai ar pacientes piekrišanu, un paciente par to parakstās dzemdību vēsturē.

Ārsta uzraudzībā​

Mehāniskās metodes​

• Augļa apvalku atslāņošana – ārsts vai vecmāte vagīnā ievieto divus pirkstus un ar riņķveida kustībām atslāņo augļa apvalkus no dzemdes apakšējā segmenta;
• Augļūdens pūšļa atvēršana – veic ārsts vai vecmāte, izmantojot amniotomu jeb metāla instrumentu ar ”āķīti” vai “uzpirkstenīti”, kas ir gumijas uzpirkstenis, kam galā ir ass “nadziņš”. Augļūdens pūšļa atvēršanu veic tikai pie gatava (saīsināta, atvērta) dzemdes kakla;
• Foley katetrs – garena gumijveida caurulīte jeb katetrs ar paplašinājumu galā, ko ievieto aiz dzemdes kakla atveres dzemdes kakla sagatavošanai dzemdībām un atvēršanai. Pēc katetra ievietošanas to uzpilda ar fizioloģisko šķīdumu.

Farmakoloģiskās metodes:​

• Oksitocīns – hormons, kurš izstrādājas arī dabīgi un ietekmē vairākus fizioloģiskos procesus, tostarp veicina dzemdības un laktāciju, kā arī samazina pēcdzemdību asiņošanu. Dzemdību ierosināšanai to lieto intravenozas sistēmas veidā, tādējādi veicinot dzemdes muskuļa saraušanos. Jāpiezīmē, ka, lai gan sintētiskais oksitocīns veicina kontrakcijas, tas arī atstāj iespaidu uz dabīgā oksitocīna veidošanos. Oksitocīnu lieto tikai pie labas dzemdes kakla gatavības;
• Prostaglandīns – fizioloģiski aktīvi lipīdi, kam ir hormoniem līdzīga darbība. Arī tie izstrādājas dabīgi, taču dzemdību ierosināšanai lieto gēla, tablešu vai pulvera veidā.

Mājas apstākļos​

• Mīlēšanās – to iesaka, jo sperma dabiski satur daudz prostaglandīna, kam ir liela nozīme dzemdību veicināšanā. Tāpat sekss veicina oksitocīna izdalīšanos, kas arī ir nozīmīgs dzemdību hormons;
• Krūšu galu stimulācija – viedokļi par iedarbību gan ir ļoti atšķirīgi, taču pēc 37. nedēļas to drīkst izmēģināt;
• Rīcineļļas kokteilis – arī par šī līdzekļa nepieciešamību un vajadzību viedokļi dalās, taču, ja ir nolemts to izmēģināt, tad tikai vecmātes uzraudzībā un saskaņā ar viņas dotu recepti. Nekādā gadījumā nedrīkst jaukt kokteili pašas izdomātās proporcijās un ar pašas sameklētām sastāvdaļām;
• Grūtnieces izšūpināšana rebozo lakatā – masāža, kuru veic īpaši apmācīta vecmāte vai dūla.

Izšķir sāpju mazinošus līdzekļus ar pierādītu efektivitāti un bez tās. Tālāk uzskaitītas vairākas sāpju mazināšanas metodes, sākot ar efektīvākajām, kuras Latvijā piedāvā stacionāros, un nobeidzot sarakstu ar metodēm, kuras var būt individuāli piemērotas, un dažām, iespējams, piemīt placebo efekts.

• Epidurālā analgēzija – atšķirībā no spinālās analgēzijas vai kombinētās spināli-epidurālās analgēzijas, pielietojot šo metodi, saglabājas jutīgums kājās un tiek efektīvi mazinātas dzemdību sāpes. Par to, kurā dzemdību brīdī to lietot, kā tas notiek, kādi riski pastāv un vai tā ir piemērota katrai grūtniecei, nepieciešams individuāli konsultēties paredzētajā dzemdību iestādē. Vairākām detalizēta informācija ir pieejama arī to mājaslapās, taču sīkāk un pamatīgāk visu izstāstīs anesteziologs.

  Mazāk zināms ir fakts, ka epidurālo analgēziju ir iespējams saņemt arī par valsts līdzekļiem, bet diemžēl valstī nav noteiktu vadlīniju, un katra dzemdību iestāde izstrādā savas un izskata katru gadījumu individuāli. Tālāk dažas no šīm situācijām (neviena no tām gan negarantē epidurālās analgēzijas nepieciešamību vai iespēju to saņemt bez maksas): grūtniecei ir augsts asinsspiediens vai citi bīstami sirdsdarbības traucējumi, nopietna preeklampsija, iepriekš iegūta dzemdes rēta; cukura diabēts vai slimīga aptaukošanās, auglis ir tūpļa guļā vai arī dzemdības ir priekšlaicīgas.

• Smieklu gāze – sniedz nelielu un īslaicīgu pretsāpju iedarbību, padarot dzemdētāju eiforisku un nedaudz apdullušu. Tiesa gan, šai metodei var būt arī nepatīkamas blakusparādības un to ir jāmāk ieelpot pareizajā brīdī. Nelielās devās gāze nonāk arī līdz bērnam.

• Pretsāpju medikamenti – viens veids ir narkotiskie pretsāpju līdzekļi, kurus ievada vēnā vai muskulī. Tie sniedz jūtamu efektu, taču var nonākt līdz bērniņam gan caur placentu, gan vēlāk ar pienu. Vēl viens veids ir spazmolītiķi, kurus injicē muskulī un kuri apmēram uz stundu nedaudz mazina sāpes. Palīdz arī dzemdes kakla mīkstināšana, taču tā var arī nedaudz paildzināt dzemdības.

• Elpošana, rūkšana un pozu maiņa – katra no šīm metodēm var palīdzēt atslābināties un panākt šķietamu sāpju mazināšanos. Ir dažādas elpošanas tehnikas, skaņu veidi un dzemdību pozas, un katrai ir savs dzemdības ietekmējošais raksturs. Protams, var paļauties uz to, ka dzemdību laikā instinktīvi atnāks sajūta par vislabāko un derīgāko pozu, kam arī vajag ļauties. Bieži arī vecmāte sniedz ļoti trāpīgus ieteikumus, taču, ja elpošanas vingrinājumi un dzemdību pozas ir izmēģinātas iepriekš, ļoti labi nostrādā muskuļu atmiņa un vingrinājumus un pozas atkārtot dzemdībās ir vieglāk. Vēl varētu noderēt: ūdens terapija, homeopātija, Baha ziedi, masāža un akupresūra, ēteriskās eļļas (par to, kādas eļļas drīksti lietot, noteikti konsultējies ar speciālistu) un pašiedvesmas vārdi jeb mantras.

Pēcdzemdību depresija ir saslimšana, un to noteikti nevar saukt par rakstura trūkumu vai vājumu. Iesākumā to ir viegli sajaukt ar pēcdzemdību skumjām, taču, ja simptomi turpinās ilgāk par divām nedēļām, sāk traucēt bērna aprūpē un ikdienas pienākumu veikšanā un nepāriet pat tad, ja vecāki parūpējas gan par praktisko, gan emocionālo palīdzību paši sev, ir nepieciešams meklēt palīdzību un konsultēties ar ārstu.

Praktiskā palīdzība šajā gadījumā būtu kāda papildu cilvēka pieaicināšana, lai tas palīdz tikt galā ar sadzīves pienākumiem un, iespējams, arī ar mazuļa aprūpi. Emocionālo atbalstu savukārt var gūt, izrunājot dzemdību vai pēcdzemdību pieredzi un tā brīža sajūtas ar kādu no dzemdību aprūpētājiem, vecmāti, dūlu, PEP mammu (“pirmā emocionālā palīdzība” – profesionāla atbalsta persona māmiņām ar mazuli no dzimšanas līdz trīs gadu vecumam) vai vienkārši tuvu cilvēku, kas spēj uzklausīt. Pēcdzemdību depresija var skart gan bērna māti, gan tēvu, un ir ļoti svarīgi to laikus atpazīt un uzsākt adekvātu ārstēšanu. Ja mazuļa aprūpētājam ir depresija, tad trīs mēnešu laikā to sāk izjust arī bērns, kas ir vēl viens svarīgs faktors laicīgām rūpēm par sevi.

Pie iespējamām pēcdzemdību depresijas pazīmēm pieskaitāms:

• bieža un ilga raudāšana bez īpaša iemesla;
• grūtības veidot saikni ar bērnu;
• apetītes izmaiņas – tās trūkums vai sāta sajūtas zudums;
• trauksme vai pat panikas lēkmes;
• nevēlēšanās satikt citus cilvēkus vai piedalīties nodarbēs, kas agrāk patika;
• bezmiegs vai nemitīgs un nesamērīgs nogurums;
• bailes, ka cilvēks nav pietiekami labs vecāks savam bērnam;
• iekšēji pretrunīgas izjūtas pret bērnu;
• samazināta spēja skaidri domāt, pieņemt lēmumus un koncentrēties;
• domas par kaitējumu sev pašam vai bērnam;
• nemitīgas bailes no nenovēršamā.

Par to, kas dzemdību brīdī var būt blakus, jāinteresējas paredzētajā dzemdību iestādē, bet parasti tas ir bērna tēvs vai sievietes partneris/-e, dūla, draudzene, mamma vai kāda cita radiniece. Arī atbalsta personai ir noderīgi sagatavoties dzemdībām, apgūstot to fizioloģiju, fāzes, biežāk izmantotos terminus. Būtu noderīgi iespējami niansēti pārrunāt, ko dzemdētāja gaida no šīs personas, kā arī iespējamos atslēgvārdus jeb signālus, lai dzemdību laikā nav jāizvērš garas diskusijas, tādējādi traucējot ļauties dzemdībām. Tas palīdzēs iespējami mazināt izbīli no nezināmā vai nesaprotamā un sniegt atbalstu dzemdētājai.

Pirms dzemdībām atbalsta persona var:

• palīdzēt sagatavot mūzikas vai dabas skaņu izlasi;
• izmēģināt dzemdību pozas kopā ar grūtnieci, lai dzemdībās jau ir skaidrs, kā ir ērtāk un ko var darīt atbalsta persona;
• kopā ar sievieti saprast, ko konkrētās dzemdību fāzēs var ieteikt dzem- dētājai, lai dzemdību laikā tas jau ir kā ierosinājums;
• noskaidrot, vai sievietei ir kādas dzemdību mantras, kuru atkārtošana varētu palīdzēt.

Dzemdību laikā atbalsta personai iespējams:

• nodrošināt dzemdētājai vēlamo mūziku;
• padot dzērienus un uzkodas;
• atbildēt uz jebkādiem lūgumiem un izteiktajām vajadzībām (arī paklusēt kopā);
• vārdiski atbalstīt un slavēt dzemdētāju;
• atgādināt dzemdību mantras;
• masēt muguru, muguras lejasdaļu, kājas, plecus;
• palīdzēt izmantot dušu;
• būt klātesošai (arī klusējot var būt klātesošs) nevis, piemēram, skatīties mobilā tālruņa ekrānā;
• palīdzēt ar dzemdību pozām;
• parūpēties par visiem sīkumiem, par ko dzemdētajai nav laika un spējupadomāt.

Dzemdības ūdenī jeb tam speciāli paredzētā vannā nu jau piedāvā vairākās Latvijas dzemdību iestādēs; tās nodrošina gan relaksēšanos vannā atvēršanās fāzē, gan palīdz veikt izspiešanu un piedzimt bērniņam. Bez jau minētā relaksējošā efekta dzemdībām ūdenī var būt arī šādi ieguvumi: viegluma un sāpju mazināšanas sajūta, nosacīts privātums, jo lielākā daļa sievietes ķermeņa atrodas ūdenī, kā arī ūdenim piemītošais gravitācijas spēks palīdz mazulim virzīties pa dzemdību ceļiem.

Ja ir vēlme dzemdību laikā izmantot vannu, gandrīz vienmēr ir jārēķinās ar papildu izmaksām, jo vannu skaits parasti ir ļoti ierobežots. Papildu maksa var tikt piemērota gan par pašas vannas izmantošanu kādā no dzemdību posmiem, gan par individuāla līguma slēgšanu ar dzemdību personālu.

Ūdeni vannā regulāri maina vai pēc dzemdētājas lūguma papildina ar karstu vai aukstu ūdeni. Jebkādus netīrumus, kas dabīgi rodas dzemdību laikā, vecmāte diskrēti savāks ar speciālu sietiņu.

Vēl jāņem vērā, ka dzemdības ūdenī nevar apvienot ar epidurālo analgēziju, kā arī allaž var rasties sarežģījumi, kuru dēļ vairs nebūs iespējamas dzemdības ūdenī. Arī vanna izvēlētajā dzemdību iestādē jau var būt aizņemta, vai arī pati sieviete var negaidīti atklāt, ka dzemdību laikā atrašanās ūdenī tomēr nav patīkama.

Dzemdību laikā dzemdes kakla atvēruma pārbaudi veic, lai novērtētu dzemdī- bu progresu. Vecmāte vai ārsts vagīnā ievietos divus pirkstus un ar tiem noteiks vairākus svarīgus aspektus, tai skaitā dzemdes kakla atvērumu un tā garumu. Šī pārbaude parasti notiek, grūtniecei ērti guļot uz muguras; dzemdībās to veic kontrakciju laikā. Pārbaude var būt nedaudz nepatīkama, taču tai nevajadzētu būt sāpīgai, un ierasti tā notiek vien dažas reizes dzemdību laikā. Mūsdienās gan jaunas, gan jau pieredzējušas vecmātes zina vēl pāris nianses un tehnikas, kas ļauj noteikt atvēruma lielumu arī bez vaginālās pārbaudes. Par šo vaicā savai vecmātei.

Apmēram desmitā daļa dzemdību iesākas ar augļūdeņu noplūšanu, atlikušajā daļā gadījumu tas notiek vai nu spontāni dzemdību laikā, vai arī to manuāli izraisa vecmāte vai ārsts. Ārkārtīgi retos gadījumos mazulis piedzimst tā sauktajā “laimes krekliņā” jeb neskartos augļapvalkos. Manuālu augļapvalku atvēršanu vaginālās pārbaudes laikā var veikt dažādu iemeslu dēļ, bet visbiežāk to dara, lai pasteidzinātu dzemdības. Svarīgi zināt, ka šī ir manipulācija, pirms kuras ir jāsaņem dzemdētājas piekrišana un jāizskaidro viņai iespējamie riski un ieguvumi. Pēc ūdeņu noplūšanas var rasties viegluma sajūta un sāpes var šķist intensīvākas nekā pirms tam.

Augļūdeņi ir šķidruma kopums, kas apņem mazuli. Tie sastāv galvenokārt no ūdens, taču nelielu daļu veido arī barības vielas un hormoni, grūtniecības beigu periodā arī mazuļa ādas daļiņas, matiņi un sierveida ziede, kas palīdz mazuļa ādai neizmirkt. Augļūdeņi sāk veidoties drīz pēc embrija ieligzdošanās dzem- dē un lielāko apjomu – 500–1000 ml sasniedz ap astoto grūtniecības mēnesi.

Grūtniecības laikā augļūdeņi nodrošina vairākas funkcijas: pasargā mazuli no ārējiem triecieniem un vibrācijām, palīdz uzturēt nemainīgu temperatūru, dod iespēju mazulim kustēties, kā arī ieelpot un norīt augļūdeņus, kas savukārt nodrošina plaušu, gremošanas sistēmas un muskuļu attīstību, palīdz pasargāt nabassaiti no saspiešanās.

Ja augļūdeņi noplūst bez dzemdību speciālistu klātbūtnes, ir svarīgi ievērot to krāsu. Tiem jābūt gaišiem un gandrīz caurspīdīgiem, bez izteiktas smakas, iespējams, ar nelielu baltu vižņu piejaukumu. Ja augļūdeņi ir iedzelteni, ar lielu asiņu piejaukumu, zaļgani, brūnā krāsā vai ar nepatīkamu aromātu, par to ir steidzami jāziņo ārstam vai vecmātei. Izmainītai augļūdeņu krāsai var būt vairāki iemesli, visbiežākā novirze ir zaļgani ūdeņi, kas liecina par mekonija klātbūtni tajos.